Inčukalna muižas medību pils (Hinzenberg)

                                             (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                   (Fotografēts 2017.gadā, V.S. foto)

Vēstures dokumentos Inčukalna muiža pirmoreiz minēta 1436.gadā. Toreiz Livonijas ordeņa mestrs izlēņoja Hennekem Hincem muižu, kuru Hince bija apdzīvojis jau agrāk. 1447.gadā lēņu līgumu atjaunoja ar piebildi, ka lēnis piešķirts pēc lībiešu tiesībām. Šis bija retais gadījums, kad muižas īpašieks bija lībietis. No viņa arī cēlies pagasta un apdzīvotās vietas nosaukums Hinzenberg (latviski – Hinces kalns). Bet jau 1753.gadā muižu bija nopircis slepenpadomnieks Johans Kristaps Kampenhauzens un vēlāk pārdeva to advokātam Melhioram Esenam. Vēlāk tā jau piederēja angļu tirgotājam Dž. P. Ronijam. Iespējams, ka viņa laikā celta Inčukalna muižas ēka. Vēlāk to īpašumā ieguva Volfu dzimta. No muižas palicis pāri tikai J.K.Broces zīmējums, jo muižu nopostīja Pirmā pasaules kara laikā.

No muižas saglabājusies tikai medību pils, vēlāk sanatorija. Tā celta 1914. gadā pēc Baltijas naftas bāzes direktora barona fon Zonberharda pasūtījuma. Tā bijusi dāvana barona meitai un trim dēliem. Pirmā pasaules kara laikā visi barona dēli krita, bet meita pili pārdeva koku tirgotājam Šūmjānim, bet tas vēlāk - agronomam Bērziņam. 1927. gadā ēku nopirka skolotāju slimokase un izveidoja sanatoriju. Greznajā ēkā  varēja atpūsties 32 cilvēki. Otrā pasaules kara laikā tur tika ierīkota vācu, vēlāk - padomju karavīru lazarete. 50-os gados te bija tuberkulozes sanatorija bērniem, 70-os gados - astmas slimnieku sanatorija. No 1993. gada pilī saimniekoja Bērnu bāreņu aprūpes centrs "Inčukalns". Šeit savā laikā veselību uzlabojis arī Kārlis Zāle.

Kā jau daudzviet pie mums, skaistas, vēsturiskas ēkas tiek pamestas, netiek apsaimniekotas utt. Šurp braucu ar domu, ka te patiešām ir aprūpes nams, bet izrādās, ka tā te vairs nav. Atradu kādu rakstu, kas publicēts 2009.gadā TVNET:
Kurš ieinteresēts piesavināties Inčukalna bērnunamu?

Kalvis Bormanis, TVNET
2009. gada 28. septembrī 14:26

Šā gada 23. septembrī entuziastu grupa, kura jau ilgāku laiku palīdz un atbalsta Inčukalna bērnunamu, veda dāvanas – skrituļslidas un slidas tā audzēkņiem, taču, viņiem par izbrīnu, ēku telpas bija tukšas. Kā vēlāk izrādījās, pamatojoties uz ēku neatbilstību sanitārajām prasībām, tajā esošie bāreņi tika aizvesti uz citiem Latvijas bērnunamiem, nedodot viņiem laiku pat paņemt līdzi savas mantas. Rīgas domes Labklājības departaments gan šos apgalvojumus noliedz.
"Vēlējāmies nogādāt dāvanas, taču atdūrāmies pret aizslēgtām durvīm," sarunā ar TVNET skaidro Andžela Dubinska, Inčukalna bērnunama atbalstītāja un aktīviste. Viņa un vēl vairāki entuziasti caur organizāciju "Labākas dienas" jau vairākus gadus finansiāli palīdz Inčukalna bērnunamam.
"Sarunā ar bērnunama direktori noskaidrojām, ka 28. augustā bija paredzētas sporta spēles, taču piebrauca "viesi", kuri, neļaujot savākt savas mantas un dokumentus, sasēdināja bērnus autobusos un aizveda uz citiem bērnunamiem. Divi bērni aizbēga prom un vēlāk atgriezās Inčukalnā, bet pārējie nogādāti dažādās Latvijas vietās," teic Dubinska.
Inčukalna bērnunamā mitinās smagi slimi bērni, kā arī bērni ar īpašām vajadzībām. Kāds zēns nogādāts Pļavniekos, taču tur nav bērniem ar īpašām vajadzībām nepieciešamā ekipējuma, kāds bija Inčukalnā. Dubinska norāda, ka viens no galvenajiem uzdevumiem ir nogādāt viņu atpakaļ: "Sacījām Matīsam, lai zvana, ja viņam tur nepatiks. Viņš zvanīja trīs dienas pēc kārtas, taču kādu laiku vairs neesam neko dzirdējuši un mums ir pamatotas aizdomas, ka viņam to vienkārši neatļauj darīt."

TVNET sazinājās ar pašreizējo Inčukalna bērnunama direktori Irēnu Čerņavsku, kura amatā tika apstiprināta 23. septembrī. Viņa atklāja, ka vairāki bērni tika aizvesti uz Ventspils rajonā esošo bērnunamu "Stikli". Viņi nepaspēja paņemt līdzi savas mantas, bet nogādāt tās viņiem ir aizliedzis "Stiklu" direktors. "Bērni prasās atpakaļ, taču mūsu sociālajam pedagogam netika atļauts pat apciemot viņus, jo Ventspils bērnunama direktors uzskatīja, ka tas tikai traumēs viņus," zina stāstīt Čerņavska.
Pavisam kopā bērnunamu atstājuši 45 tā audzēkņi, un šobrīd Inčukalnā palikuši vairs tikai deviņi. Pašreizējā direktore Čerņavska apstiprina, ka ļoti vēlētos, lai bērni atgriežas, taču tas nebūs iespējams, līdz bērnunams neatbildīs valsts prasībām: "Katrai lietai ir divas puses. Viena ir tā, ka bērni vēlas atpakaļ, taču šobrīd Inčukalna bērnunams neatbilst sanitārajām prasībām. Tad, kad tas tiks savests kārtībā pēc valstij atbilstošiem likumiem, es cīnīšos par to, lai dabūtu bērnus atpakaļ."
Tomēr aktīvistu grupas pārstāve Dubinska uzskata, ka Rīgas domes Labklājības departamenta konstatētie sanitāro prasību pārkāpumi ir smieklīgi. Pēc viņas domām, Inčukalna bērnunams, kurš atrodas vecas muižas ēkā, acīmredzot kādam kļuvis par interesantu privatizācijas objektu. "Ir punkti, kuros skaidrs, ka tie nekādā veidā nevar atstāt iespaidu uz bērnu veselību. Piemēram, vienā no klasēm nebija stundu plāna. Vai tas tiešām ir tik liels pārkāpums? Šajā gadījumā runa ir par skaistu muižu, kura kādam ir vajadzīga, tāpēc arī bija nepieciešams dabūt bērnus prom," TVNET norāda Dubinska.

2014.gada raksts par to, ka pili nopirkuši "mežinieki", lai to uztaisītu  par lepnu viesnīcu: http://www.delfi.lv/novados/incukalna-novads/incukalna-pagasts/zinas/nule-iegadato-incukalna-pili-mezinieki-sola-atjaunot.d?id=44280007

Adrese:  Inčukalna novads, Inčukalna pagasts, "Kārļzemnieki"

 

Kazdangas muiža (Katzdangen)

                                            (Fotografēts 2013.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                    (Fotografēts 2015.gadā, V.S. foto) 

                                                        (Fotografēts 2019.gadā, V.S. foto)


Uz Kazdangas pili liepu alejas galā pār gravu ved 1840. gadā celtais akmens tilts jeb tautā sauktais Vaidu tilts. Kādēļ vaidu tilts? Tādēļ, ka daudz asaru, sviedru un asiņu lijušas šo tiltu būvējot. Tas ir augstākais akmens trīslaidumu tilts Kurzemē.

Muižas pils celta ap 1800. gadu un piederējusi ļoti bagātiem un politiski ietekmīgiem Kurzemes baroniem Manteifeļiem. Pils projektu veidojis slavenais Rietumeiropas arhitekts J. G. Berlics, izmantojot arhitekta Dž. Kvarengi sākotnējo projektu. Ap pili celtas saimniecības un dzīvojamās ēkas, kas kopā veido apjomīgu un arhitektoniski vērtīgu ansambli ar t.s. Kavalieru namu, kalpu māju, muižkunga dzīvojamo māju, lopbarības torni, trīslaidumu tiltu pāri gravai, zirgu stalli. Pils izdegusi 1905. g., ugunsgrēkā gājušas bojā ievērojamas mākslas un dokumentālas vērtības. Atjaunošanas darbi veikti no 1907.- 1914.gadam. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas pils un tai piederošie zemes īpašumi pārgāja valsts īpašumā. No 1922.gada pilī atradās lauksaimniecības skola, vēlāk tehnikums, profesionālā vidusskola, tagad– Kazdangas pils muzejs un Tūrisma informācijas centrs.

Aiz pils - fon Manteifeļu kapenes. To iekārtošana aizsākās laika posmā no 1903. līdz 1904. gadam, bet darbus pārtrauca Pirmais pasaules karš.

Adrese: Aizputes novads, Kazdangas pagasts, Kazdanga

Mujānu muiža (Mojahn)

                                           (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                        (Foto no 1997.gada "Literatūra un māksla")

                                                   (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

                                                         (Mujānu muižas kungu nams senāk)

Mujānu muižas apbūve veidojusies 18.gadsimtā. Pēdējais īpašnieks bija Georgs fon Mengdens. Pirms tam te saimniekojuši  Patkuli, Lēvevoldes.

Kungu māja celta 18.gadsimta beigās un bija vienstāva koka garenbūve. Tā  gājusi bojā 20.gadsimta 70.- 80. gados.

Mujānu Izglītības biedrības nams ir reģionam unikāls Pirmās Latvijas Republikas sabiedriskās mūra – koka arhitektūras paraugs, kas saglabājis savu autentiskumu, fasāžu un iekštelpu apdari, kā arī vērtīgus interjera etnogrāfiskus būvgaldniecības elementus. Sākotnēji ēka celta 19.gadsimtā kā Mujānu muižas vešūzis. Ēka atrodas uz reljefa un tai ir sarežģīts dažādu augstumu būvapjoms. Iekštelpās nav veiktas pārbūves, labi saglabājusies lielās zāles apdare ar sienu panelējumu un skatuve ar etnogrāfiskiem apdares elementiem, iekštelpu durvis un platie grīdas dēļi.
Dzīve Mujānu muižā daudz aprakstīta Zigfrīda fon Fēgezaka tetraloģijā "Baltiešu gredzens", jo tā cieši bijusi saistīta ar autora dzimtu un viņš pats tur daudz viesojies un pavadījis laiku.
Iespējams, ka krāsainajā fotogrāfijā redzamā ēka bijusi sasitīta ar Mujānu muižas dzirnavām, kuras atradušās blakus pilij. 

1997.gada jūlija “Literatūra un māksla” raksta: “Vēl pirms 20 gadiem šajā vietā atradās Mujānu muižas kungu māja. 1980.gada ziemā unikālā koka ēka pārtop dūmos - to nodedzina toreizējā Ļeņina kolhoza fermās, tādējādi nedaudz atdzīvinot stingstošos lopiņus, kas savukārt vēl pēc kāda gada dažādoja kolhoza ļaužu ēdienkarti. Pēc ēkas izdemolēšanas atklājās, ka šeit atrodamas, piemēram, podiņu krāsnis, kurām līdzīgas saglabājušās vēl tikai divās vietās Latvijā. Lauskas ar tām pienākošos cieņu no Mujāniem aizceļoja uz Rundāli. Kad kultūras piemineklis tika pārvērsts pelnos, parādījās arī zināma cieņa pret to. Mujānu muiža izraisīja arī interesi kā vieta, kur darbojušies Kauguru nemieru idejiskie vadoņi Bušs un Johansons. Pie atlikušās muižas ēkas (klēts) pēc gada parādījās plāksnīte ar uzrakstu divās valodās: LPSR arhitektūras piemineklis, atrodas valsts aizsardzībā. Ēkas likteni gan tā nekādi neiespaidoja. Septiņus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ēka kopā ar tai piestiprināto (to pašu) plāksnīti turpina savu ceļu pretim iznīcībai.
 

Adrese: Valmieras apriņķis, Mujānu pagasts, Mujāni

Mujānu pils (Muyan, Moyan, Maian, Mojahn)

                                           (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Pils bija uzcelta pie tilta pār Jumaras upi senā Limbažu-Valmieras ceļa malā nelielā pakalnā pie dzirnavu ezera. Tās sienas veidoja četrstūri, ziemeļu pusē bija divi apaļi torņi, bet dienvidaustrumu pusē bija galvenā ieeja ar četrkantīgu sargtorni pie tās. Mūsdienās saglabājies vienīgi ziemeļrietumu (Baltais) tornis ar 3 m biezām sienām pie pamatnes un atliekas no ziemeļaustrumu stūrī esošā apaļā torņa. Starp torņiem ir redzami 1,2 m biezās pils ziemeļu sienas fragmenti. Uz tirdzniecības ceļa pie Livonijas ordeņa robežas Rīgas arhibīskapa vasalim Johanam fon Rozenam iznomātā muiža pie Mujāniem pirmo reizi pieminēta jau 1390. gadā. 15. gadsimta beigās tā piederēja Ēvaldam Patkulam, bet 1494. gadā Hansam no Ikšķiles. 15. gadsimta beigās tās īpašnieki pakalnā pie dzirnavām uzcēla mūra nocietinājumu. Mujānu pils kā Rīgas arhibīskapijas nocietinājums pirmo reizi rakstos pieminēts 1503. gadā, kad Hanss Ikšķils dzirnavas un pili pārdeva Johanam Patkulam, kas to atkal pārdeva Hansam Rozenam. 1555. gadā Livonijas piļu sarakstā Mujānu pils nosaukta par arhibīskapa vasaļu Rozenu mantojumu.
Poļu-zviedru kara (1600-1629) laikā 1601. gada pavasarī Mujānu pili ieņēma zviedri, jūlijā to atkaroja poļi, bet 1606. gadā zviedri pili nespēja ieņemt. Zviedru Vidzemes laikā 1622. gadā Mujāni piešķirti karaļa Gustava II Ādolfa valsts kancleram Akselam Oksenšernam, kura dzimtas valdījumā tie atradās līdz pat muižu redukcijai. 1633. gadā bija plānots pili nostiprināt, bet Lielā Ziemeļu kara laikā to sagrāva un vairs neatjaunoja.

Adrese: Valmieras apriņķis, Kocēnu pagasts, Mujāni